Mazs puisēns mežā klīst viens pats,
Ap viņu koki, tumši un klusi.
Viņš soļo tālāk, kaut bailes spiež,
Bet cerība sirdī vēl liesmo gaiši.
“Kur mājas manas? Kur gaisma zūd?’’
Viņš jautā vējam, kas lapas dzen.
Bet mežs kā mūris, kā melna siena,
Un klusums atbild: “Te paliec vien.’’
Viņš iet un iet, bet ceļa nav,
Tās takas apļos ved mūžīgi.
Un tad viņš jūt, kā dvesma plēn,
Kā viņš pats kļūst nemanāms dzīvei.
Viņš saprot beidzot, ka dzīves vairs nav,
Ka mežs, tā mājas, kur dvēseles klīst.
Un nu viņš soļo, ne lūdz, ne raud,
Vien brīvību meklē, lai tumsai spiest.